Remontējot senākus mājokļus, daudzi jaunie īpašnieki sastopas ar savdabīgu vēstures mantojumu – zem vairākiem tapešu slāņiem atklājas rūpīgi ielīmētas vecas avīzes. Šāds atradums bieži izraisa neizpratni vai pat smīnu, liekot domāt par kādreizējo nabadzību vai materiālu trūkumu.
Tomēr, iedziļinoties tā laika būvniecības loģikā, atklājas, ka avīžu slānis nebija vis izmisuma solis, bet gan gudrs un tehniski pamatots risinājums.
Praktiskā vajadzība aiz papīra slāņa
Padomju laika dzīvokļos, īpaši tālajos piecdesmitajos un sešdesmitajos gados, kad sākās masveida apbūve, sienu kvalitāte bija tālu no ideālas. Apmetums bieži bija nelīdzens, drūpošs un pilns ar sīkām plaisām. Tā laika tapetes pārsvarā bija plānas, izgatavotas no papīra, kas nozīmēja vienu – jebkurš sienas nelīdzenums, pat vismazākais akmentiņš vai bedrīte, pēc izžūšanas izspiedās cauri kā uz delnas.
Speciālisti, kas pētījuši vēsturiskās apdares metodes, norāda, ka avīzes kalpoja kā sava veida “budžeta variants” mūsdienu špaktelim. Uzlīmējot avīžu kārtu, tika izveidota gludāka virsma. Plānais avīžpapīrs lieliski aizpildīja mikroplaisas un izlīdzināja nelielas poras apmetumā, radot viendabīgu pamatni nākamajam solim. Rezultātā tapetes ne tikai izskatījās labāk, bet arī turējās krietni stingrāk.
Kāpēc šī metode strādāja labāk par grunti?
Interesanti, ka avīžu klāšana veica arī funkciju, ko mūsdienās uzticam dziļumgruntij. Vecais apmetums mēdza būt ļoti “izslāpis” – tas momentāni uzsūca jebkuru mitrumu. Ja līmi klātu tieši uz sienas, tā iesūktos betonā ātrāk, nekā paspētu nožūt, un tapetes vienkārši nolobītos. Avīžu papīrs, savukārt, nodrošināja lielisku saķeri. Tas cieši piekļāvās sienai, un tapetes pie papīra turējās daudz drošāk nekā pie putekļaina apmetuma.
Zinoši meistari uzsver, ka avīžu slānis kalpoja arī kā neliela aizsardzība pret mitrumu un aukstumu. Īpaši stūra dzīvokļos, kur sienas ziemā mēdza caur salst, avīžu kārtas veidoja minimālu, bet tomēr esošu gaisa starpslāni. Tas palīdzēja izvairīties no kondensāta veidošanās tieši zem tapetēm, tādējādi pasargājot tās no priekšlaicīgas atlīmēšanās vai pelējuma rašanās.
Lasi vēl: Viņi aizvainojumu neaizmirst: dzimšanas dati, kas raksturo cilvēka tieksmi pēc taisnīguma
Riski, ar kuriem nācās rēķināties
Protams, šai metodei bija arī savas ēnas puses. Tā kā tapetes bija plānas, nereti varēja novērot kuriozu situāciju: cauri saulainu ziedu rakstam spīdēja cauri ziņu virsraksti par kārtējo partijas kongresu vai futbola rezultātiem. Lai no tā izvairītos, saimniekiem nācās meklēt biezākas tapetes vai klāt vairākas kārtas balta papīra, kas, protams, sadārdzināja procesu.
Tāpat pastāvēja risks ar tipogrāfijas krāsu. Ja līme tika lietota pārāk bagātīgi, krāsa no avīzēm varēja “atdzīvoties” un uz sarkanām vai dzeltenām tapetēm atstāt pelēcīgus pleķus. Šādos gadījumos remonts bija jāsāk no jauna. Arī stūri bija vājā vieta – ja mājā bija slikta ventilācija, tieši tur papīra slāņi visātrāk uzpūtās, radot neglītus gaisa burbuļus.
Kāpēc mūsdienās šī tradīcija ir izzudusi?
Mūsdienu celtniecības veikalos pieejamais materiālu klāsts ir padarījis avīžu līmēšanu par eksotisku atmiņu. Šodienas apdares tehnoloģijas piedāvā risinājumus, kas ir nesalīdzināmi efektīvāki:
Mūsdienu tapetes (vinila vai flizelīna) ir smagas un blīvas, tāpēc plāns papīrs tās vienkārši nespētu noturēt.
Speciālās gruntis un špakteles izlīdzina sienu līdz spoguļa gludumam, ko ar avīzēm panākt nav iespējams.
Augstās prasības pret ekoloģiju liek izvairīties no tipogrāfijas krāsas izgarojumiem dzīvojamās telpās.
Mūsdienās remonts ir kļuvis par procesu, ko veicam salīdzinoši bieži, mainot interjeru pēc noskaņojuma. Turpretim agrāk cilvēki remontēja mājokli ar domu par nākamajiem divdesmit gadiem. Tāpēc katrs slānis, katra avīze tika likta ar domu par ilgtspēju un maksimālu rezultātu no tiem līdzekļiem, kas bija pieejami.
Lasi vēl: Gatavoju tā jau gadiem: gardākais veids, kā pasniegt vistas fileju, kad ierastās receptes apnikušas
Galu galā, atrodot šādu “vēstures kapsulu” zem tapetēm, mēs redzam nevis nabadzību, bet gan apbrīnojamu izdomu. Tas ir stāsts par laiku, kad cilvēki mācēja no nekā uzbūvēt kaut ko paliekošu, un avīzes sienā bija apliecinājums tam, ka darbs darīts uz sirdsapziņu.
